— Nerunā muļķības! — Terēze viņu pārtrauca.

— Kāds jau esmu, tāds esmu, — Mesners žēlabaini noteica.

— Būtu saprātīgāk, ja jūs izturētos lietišķi un praktiski, — Vombls asi noskaldīja. — Mēs gribam zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.

Mesners nevarīgi noplātīja rokas.

— Patiesi nezinu. Šī ir viena no tām neiespējamajām situācijām, no kurām grūti atrast izeju.

— Trijatā mēs šonakt nevaram šajā būdā palikt.

Mesners pamāja.

— Kādam jāiet projām.

— Jums taisnība, — Mesners piekrita. — Ja trim cilvēkiem nav iespējams vienā laikā uzturēties vienā un tai pašā telpā, tad kādam tā jāatstāj.

— Un šis kāds esat jūs, — Vombls drūmi paziņoja. — Līdz tuvākajai nometnei ir desmit jūdžu, to jūs vēl gluži labi varat paspēt.

— Tā ir pirmā kļūda jūsu aprēķinā, — Mesners protestēja. — Kādēļ gan tieši man būtu jāiet projām? Es taču pirmais atradu šo būdu.

— Tesa nevar nekur iet, — Vombls paskaidroja, — viņai jau tagad ir apsaldētas plaušas.

— Es jums piekrītu. Viņa tiešām nevar riskēt doties desmit jūdžu garā ceļā. Viņai katrā ziņā jāpaliek.

— Tātad notiks, kā es sacīju, — Vombls ar uzsvaru noteica.

Mesners nokremšļojās.

— Bet jūsu plaušas taču ir kārtībā, man šķiet.

— Protams, bet kāda tam nozīme?

Mesners vēlreiz nokremšļojās un sacīja lēnām, it kā apsvērdams katru vārdu:

— Nu, varētu teikt, nekādas sevišķās, es tikai gribēju piebilst, ka saskaņā ar jūsu paša izteiktajām domām nav nekādu šķēršļu, lai no šejienes aizietu jūs un nobrauktu salā tās desmit jūdzes. Jums tas ir pa spēkam.

Vombls uzmeta ātru, aizdomīgu skatu Terēzei un uztvēra viņas acīs priecīgu pārsteigumu.

— Ko tu teiksi? — viņš tai jautāja.