Viņa vilcinājās, un Vombla seja dusmās pietvīka. Viņš pagriezās pret Mesneru.

— Pietiek! Jūs nevarat šeit palikt!

— Varu gan.

— Es to nepieļaušu, — Vombls teica, izriezdams plecus. — Noteikumus diktēju es.

— Es tomēr nekur neiešu, — Mesners nepiekāpās.

— Es jūs izmetīšu ārā.

— Bet es atgriezīšos.

Vombls uz mirkli apklusa, lai apvaldītu balsi un dusmas. Tad lēnām klusā, saspringtā balsī teica:

— Paklausieties, Mesner, ja jūs neiesiet prom ar labu, es jūs piekaušu. Te nav Kalifornija. Es jus samalšu miltos.

Mesners paraustīja plecus.

— Ja jūs to izdarīsiet, es sasaukšu zeltraču sapulci un noskatīšos, kā jūs pakar tuvākajā kokā. Kā jūs pats teicāt — te nav Kalifornija. Zeltrači ir vienkārši ļaudis, un pietiks, ja parādīšu viņiem kautiņā dabūtos zilumus, pastāstīšu patiesību par jums un pieprasīšu atpakaļ savu sievu.

Sieviete gribēja kaut ko sacīt, bet Vombls viņai nikni uzkliedza:

— Stāvi jel tu klusu!

Tas izskanēja krasā pretstatā ar Mesnera pieklājīgo piebildi:

— Lūdzu, nepārtrauc mās, Terēz!

Aiz dusmām un ar varu apspiestā satraukuma viņai

uznaca sauss, rejošs klepus, un piesarkusi, roku pie krūtīm piespiedusi, viņa gaidīja, līdz lēkme pāries.

Vombls, vērodams klepu, drūmi raudzījās uz Terēzi.

— Kaut kas jādara, — viņš sacīja, — viņas plaušas tādu piepūli nespēj izturēt. Viņa nevar braukt tālāk, pirms laiks nekļūs siltāks. Un es ir nedomāju no viņas atteikties.

Mesners paminstinājās, noklepojās, vēlreiz paminstinā- jās un tad sacīja:

— Man vajadzīga nauda.

Vombla sejā iegūla nicinājums. Beidzot otrs parādīja savu niecību, noslīdēja nesalīdzināmi zemāk par viņu.

— Jums ir pieklājīgs zelta smilšu maišelis, — Mesners turpināja, — ievēroju to, kad kravājāt mantas ārā no kamanām.

— Cik jūs gribat? — Vombls jautāja, necenzdamies slēpt nicinājumu ne balsī, ne sejā.