— Ko tu meklē, Tes? — ārsts jautāja.

— Matadatas, — viņa atteica un pagriezusies sāka rakņāties pa gultā iemesto drēbju nastu.

Galdu viņi uzklāja uz savas pārtikas lādes un ēda, sēdēdami uz Mesnera lādes ar seju pret viņu. Viņš bija atlaidies gultā atpūsties un gulēja uz sāniem, roku zem galvas palicis. Mazajā telpa radās iespaids, ka viņi visi sēž pie viena galda.

— No kuras puses jūs esat? — Mesners jautāja.

— No Sanfrancisko, — ārsts atbildēja, — bet nu jau divus gadus esmu šeit.

— Arī es esmu no Kalifornijas, — paziņoja Mesners.

Sieviete lūdzoši viņā paraudzījās, bet viņš smaidīdams turpināja:

— No Berklijas, zināt.

Otrais tūliņ izrādīja interesi.

— No universitātes?

— Jā, astoņdesmit sestā gada izlaidums.

— Es domāju, ka esat profesors, — ārsts paskaidroja, — jums tāds izskats.

— Cik žēl! — Mesners viņam uzsmaidīja. — Man gan labāk patīk, ja mani notur par zeltraci vai suņu dzinēju.

— Manuprāt, viņš izskatās tikpat līdzīgs profesoram, cik tu ārstam, — sarunā iejaucās sieviete.

— Pateicos, — atsaucās Mesners. Tad, pagriezies pret viņas ceļa biedru, sacīja: — Starp citu, dakter, kā jūs sauc, ja drīkstu vaicāt?

— Heitorns, bet jums vajadzēs man ticēt uz vārda. No vizītkartēm atteicos reizē ar civilizāciju.

— Un jūs esat misis Heitorna, — Mesners ar pieklājīgu galvas mājienu piebilda.

Viņa palūkojās uz Mesneru ar skatu, kurā niknums ņēma virsroku pār lūgumu.

Heitorns savukārt gribēja pavaicāt sarunu biedra uzvārdu. Viņš jau pavēra muti jautājumam, kad Mesners viņu pārtrauca:

— Man nupat nāk prātā, dakter, ka jūs varbūt varēsiet apmierināt manu ziņkāri. Berklijā profesoru aprindās pirms gadiem diviem vai trim tenkoja par kādu skandalozu notikumu. Viena angļu valodas profesora sieva… hm, lūdzu, piedodiet, misis Heitorna … aizbēga ar kādu ārstu no Sanfrancisko, ja atmiņa mani neviļ, tikai nevaru pašreiz atcerēties viņa uzvārdu. Vai jums šis gadījums zināms?