Heitorns pamāja.

— Kā nu ne, toreiz tas sacēla diezgan lielu troksni. Viņu sauca Grehems Vombls. Ārsts ar spožu praksi. Es viņu mazliet pazinu.

— Paskat, un man visu laiku gribējās uzzināt, kas ar viņiem notika vēlāk. Vai esat ko dzirdējis? Viņi taču pazuda, kā ūdenī iekrituši.

— Viņš labi pratis noslēpt pēdas, — Heitorns teica un nokāsējās. — Paklīda baumas, ka viņi ar preču šoneri braukuši uz Dienvidjūras salām un taifūna laikā pa ceļam gājuši bojā vai kaut kas tamlīdzīgs.

— To man nebija gadījies dzirdēt, — Mesners sacīja. — Vai arī jūs atceraties šo notikumu, misis Heitorna?

— Atceros to ļoti labi, — viņa atbildēja, un apvaldītā balss bija apbrīnojamā pretstata ar niknumu seja, kuru viņa novērsa, lai Heitorns to neredzētu.

Ārsts jau atkal vēra muti, lai pavaicātu AAesnera uzvārdu, kad tas ierunājās:

— Šis doktors Vombls — esmu dzirdējis, ka viņš bijis ļoti izskatīgs un ka viņam… hm … bijuši, ta teikt, lieli panākumi pie dāmām.

— Var jau būt, bet ar šo dēku viņš sevi pazudināja, — Heitorns drūmi nomurdēja.

— Un tas sievišķis, kā esmu dzirdējis, esot bijis traki negants. Berklijā runāja, ka vīram dzīve ar viņu neesot bijusi nekāda paradīze.

— Tā nu gan man pirmā dzirdēšana, — Heitorns atteica. — Sanfrancisko runāja tieši pretējo.

— Tur viņu laikam uzskatīja par mocekli, ko? Par laulības krustā piesistu nabaga sievieti?

Ārsts pamāja. Mesnera pelēkas acis pauda tikai vieglu ziņkāri.

— Tā jau domāju — katrai medaļai ir divas puses. Dzīvodams Berklijā, iepazinu tikai vienu pusi. Liekas, viņa daudz laika pavadīja Sanfrancisko.