Tādēļ viņu pārņem nevaldāma jautrība gan Itālijas slavenajās gleznu galerijās, gan aplūkojot pussagruvušās pilis, kas tiek uzskatītas par arhitektūras brīnumu. Paklausīgi izstaigādams Eiropas muzeju bezgalīgos gaiteņus un zāles, Tvens skeptiski noklausās ekskursiju vadītāju paskaidrojumos, bet vērtē pats pēc savas saprašanas. Šajos spriedumos allaž no jauna izjūtama amerikāņu provinciāļa pašapziņa, pareizināta ar jauna, iesācēja mākslinieka dedzību, ar kvēlu vēlēšanos sadauzīt dievekļus. Leonardo da Vinči lieliskā glezna «Svētais vakar­ēdiens» Tvena attēlojumā kļūst par aplupušu sienas gleznojumu netīrā kapelā, kuru Napoleons ļoti saprātīgā kārtā izmantojis par zirgu stalli. Pctrarka pieminēts kā vecs grēkagabals, kas apdzied cita vīra sievu. Venēcijā Tvens pamana nevis lieliskos ansambļus, bet gan kanālu slikto sanitāro stāvokli. Abelāra un Eloīzas daudzu dzejnieku apdzie­dāto traģisko mīlas stāstu viņš izklāsta, it kā būtu runa par divu intrigantu tiesas prāvu.

Visi šie Tvena izlēcieni, kas šokē jebkuru eiropieti, tomēr nav jāuzskata par autora patieso domu un izpratnes atklātu izpausmi, «Vientiesis» viņa agrīnajos darbos zināmā mērā ir arī humorista maska, un, reiz iegājušam lomā, vajadzēja to notēlot līdz galam. Tvens itin bieži mēdza kaitināt publiku ar uzbrukumiem neaizskaramām autoritā­tēm un nemirstīgiem mākslas tēliem.