Taču pamatdoma, par spīti visām «maskām», palikusi nemainīga. Tapat kā daudzi Jaunās pasaules iedzīvotāji, viņš Eiropu uzskatīja par neīstu vai efemeru vērtību, novecojušu priekšstatu, melu un izlikšanās valstību. Nav vajadzības pierādīt, cik vienpusīgs un tendenciozs bija šads uzskats. Lasītājam, kas iepazinis un atceras kaut vai Hercena «Vēstules no Francijas un Itālijas» vai Dostojevska neilgi pirms Tvena grāmatas iznākšanas uzrakstītās «Ziemas piezīmes par vasaras iespai­diem», nepaliks apslēpta ne daudzu Tvena grāmatā izteikto spriedumu paviršība, nedz arī tas, cik sekla ir par eiropiešu dzīvi un tradīcijām izteiktā kritika.

Tvens tolaik vēl dzīvoja ilūzijā par Amerikas īpašu vēsturisku misiju, par to, ka Amerikas uzdevums ir demonstrēt patiesi demokrātisku un taisnīgu sabiedrisko iekārtu, kur pavērti plašumi cilvēka dabiskajai tieksmei pēc laimes. Šādā ilūzijā rakstnieks nodzīvos gadu desmitus, tikai pamazītēm nonākdams līdz kritiskai, bezmaz mizantropiskai pasaules un cilvēkā slēpto iespēju uztverei. Taču «Vientieši ārzemēs» vēl pilnā mērā pieder citam — saulainam un dzīvespriecīgam — perio­dam viņa daiļradē. Šī pasaules uztvere ir raksturīga vispārējam noskaņojumam, kāds valdīja Amerikas Savienotajās Valstīs tūliņ pēc Pilsoņu kara.