Nav grūti saprast, kur meklējams cēlonis šādam noskaņojumam, kas tik spilgti izpaužas Tvena grāmatas lappusēs. Amerikā tikko beidzies Pilsoņu karš. Aizokeāna republika nostiprinājusies, tā attīstās tādā tempā, kāds Eiropai nav pa spēkam. Amerikāņus sagrābusi kāre darboties, sācies «apzeltītais laikmets», kā pats Tvens to drīzumā nosauks. Par kādu kultūru, par kādu mākslu gan lai interesējas vakardienas fermeri vai sīkie kantoristi, kas pa kaklu pa galvu metas tvert savu varbūt vienīgo iespēju mūžā tikt pie bagātības? Amerikas Savienotajās Valstīs visu mēroja ar praktiskā derīguma mērauklu, pašreizējās utilitārās izmantojamības kritēriju. Un paies vēl ilgs laiks, līdz cilvēki izpratīs, ka praktiskais tvēriens un īstenā dzīves bagātība ir viens otram ne tikai tāli, bet pat pretmetīgi jēdzieni.

Arī Tvens ticēja, ka Amerika teju, teju pārmāks visu pārējo pasauli, bet tās kultūra — vienkārša un veselīga, nevis putekļiem klātie Eiropas šedevri, kas nevienu neinteresē,— kļūs par tādu pašu priekšzīmi visai pasaulei kā amerikāņu fabrikas, fermas un kuģu būvētavas.

Pazobodamies par «svētceļniekiem», kas degtin dega uz karstām pēdām ar savu pārākumu nospiest svešzemniekus pie zemes, viņš pats uz to visu skatījās gandrīz ar tādām pašām acīm. Jaunībā dažs labs mākslinieks pārdzīvo vēlēšanos satriekt drupās visu, kas bijis pirms viņa, it kā pasaule būtu par šauru, ja blakus stāv citi, vienalga, laikabiedri vai pagātnes dižgari. Sasniedzot briedumu, šī slimība pāriet. Arī Tvens to pārslimoja, gan ne visbīstamākajā formā.