Varbūt viņš centās ļoti tieši pierādīt, ka Eiropā Amerikai nav nekā, ko mācīties, un nav ari nepieciešamības to darīt. Šādi maldi zināmā mērā bija visai dabiski laikā, kad tika sarakstīti «Vientieši ārzemēs». Arī pats Tvens toreiz vēl bija par jaunu, lai nopietni izsvērtu Amerikas sabiedriskās iekārtas asās pretrunas. Un tomēr viņa korespondences nebūt nekļuva par slavas dziesmu Aizokeāna republikai, par cildinā­jumu, aiz kura paslēpt negatīvās parādības; šie apraksti liecināja par skaidru, vērīgu prātu, kas vispirmām kārtām sliecas uz ironiju, kura vēlāk pāraug niknā, nesaudzīgā satīrā.

Tā veidojas garīgā vide, kurā krāšņi sakuplo Tvena nāvējošā groteska — viņa galvenais mākslinieciskais paņēmiens aprakstos par «Kveikersitijas» jūrasbraucienu. Jau agrīnajā humoristikā asināts, šis ierocis tagad tiek laists darbā, lai diskreditētu jebkura veida mītus, vēsturiskas liecības, iekarojumus mākslā, tikumiskās vērtības, ar kurām lepojas Eiropa. Tvenam nepieciešams, lai viņa lasītāji smietos katrā lappusē. Ar humoru viņš neskopojas. Viņš sastāda Romas Kolizeja teātra izrādes afišu un sacer recenziju it kā senajā Romā iznākušā avīzē, kur gladiatoru cīņas aprakstītas tieši tā, kā amerikāņu reportieri mēdz rakstīt par teātra slavenību viesizrādēm. Rakstīdams par krustne­šiem, viņš slavē to vadoņa Buijonas Gotfrīda zobenu un apgalvo, ka pats to vienreiz pavēzējis un pāršķēlis pa rokai pagadījušos saracēni kā kāli.