Reizumis joki ir labsirdīgi, bet itin bieži kļūst gaužām kodīgi. Galvenokārt tas notiek tad, kad runa ir par dažādām ticības relikvijām, svētajiem pīšļiem, brīnumdarītājām svētbildēm un citiem tamlīdzī- gjiem baznīcas dārgumiem, kas izraisīja bijību arī «Kveikersitijas» pasažieros, lai cik augstprātīgi viņi citādā ziņā lūkotos uz visu eiropejisko. Tvens kopš agras jaunības bija pārliecināts ateists, kaut allaž bija spiests šos savus uzskatus slēpt. Daudzi Tvena manuskripti ar noniecinošiem komentāriem par Bībeles stāstiem un ļoti asu pret garīdzniecību vērstu kritiku ieraudzīja dienasgaismu tikai daudzus gadu desmitus pēc rakstnieka nāves. Taču ilgstošais karš ar klerikāļiem sākas jau šajā grāmatā, kaut vai ar šķietami nevainīgu piezīmi, ka Sv. Dionīsija kauli apskatāmi vairākās baznīcās un 'daudzuma ziņā to pietiktu divu skeletu sakomplektēšanai, vai arī par Jāņa Kristītāja pīšļu milzīgo kvantitāti, jo tos iegādājusies bezmaz vai katra katoļu baznīca …
Vēl daudzas citas Tvena turpmākās iemaņas aizsākušās šajā grāmatā. Tā kļuva par pirmo praktisko mēģinājumu ceļojuma piezīmju žanrā, kurš vēlāk Tvena daiļradē kļūst par vienu no galvenajiem.