Nākamajā mēnesī es šad un tad iegriezos Volstrītā 117 apvaicāties, kā noris kuģa remonts un iekārtošana, kā aizpildās pasažieru saraksts, cik cilvēku komiteja ik dienu atzīst par «nepiemērotiem», nolemjot tos neremdināmām sirdssāpēm un izmisumam. Mani ļoti iepriecināja vēsts, ka uz kuģa būšot arī neliela spiestuve un mēs ik dienu varēšot izdot paši savu avīzi. Tāpat priecājos, uzzinājis, ka mūsu kuģa flīģelis, harmonijs un melodikons esot labākie instrumenti, kādus vispār iespējams nopirkt. Ar lepnumu sirdī konstatēju, ka ceļotāju vidū ir trīs dieva vārda sludinātāji, astoņi dakteri, sešpadsmit vai astoņpadsmit dāmas, vairāki armijas un flotes virsnieki ar skanīgiem tituliem, pamatīgs birums dažādu «profesoru» un viens džentlmenis, aiz kura vārda kā pērkona dārds skanēja: «AMERIKAS SAVIENOTO VAL­STU PĀRSTĀVIS EIROPĀ, ĀZIJĀ UN ĀFRIKĀ»!