Biju sevi cītīgi pieradinājis pie domas, ka uz šā kuģa, kur caur baismīgās komitejas kamieļa aci* spēja izspraukties tikai izredzētie, es būšu atbīdīts pašās pēdējās rindās; biju pieradinājis sevi pie domas, ka, tiekoties ar daudzajiem sauszemes un flotes varoņiem, man varbūt vajadzēs atvilkties vēl tālāk aizmugurē; bet atzīšos godīgi, ka šādam triecienam gan nebiju sagatavots.

Zem šo titulu lavīnas es sabruku kā salnas kosts. Ieteicos — vai nu tādam visuvarenajam tiešām jābrauc ar mūsu kuģi; droši vien ir jābrauc, taču, manuprāt: ja Savienotās Valstis uzskata par vajadzīgu sūtīt tādas tonnāžas vērtsvīru pāri okeānam, tad būtu gan glītāk, gan drošāk sadalīt viņu sastāvdaļās un pārsūtīt pa gabalam vairākos kuģos.

Ai, cik viegli man būtu kļuvis ap sirdi, ja toreiz būtu zinājis, ka viņš ir tāds pats vienkāršs mirstīgais un ka viņa uzdevums ir tik vien kā vākt sēklas, retāk sastopamu jamsu, īpašas kāpostu šķirnes un neparastu sugu vardes nabaga nevienam nevajadzīgajam, nekaitīgajam, ar pelē­jumu apaugušajam akmenslaikmeta iestādījumam — Smitsona institū­tam.*

Tajā neaizmirstamajā mēnesī es peldēju laimē, juzdams, ka pirmo­reiz mūžā esmu pacelts lielas sabiedriskas kustības viļņa galotnē. Visi brauca uz Eiropu — arī es braucu uz Eiropu. Visi brauca skatīties slaveno Parīzes izstādi — arī es redzēšu Parīzes izstādi.