Tvaikoņi ik nedēļu no dažādām valsts malām aizveda uz Eiropu četrus līdz piecus tūkstošus amerikāņu. Nevaru vairs lāgā atcerēties, vai tajā mēnesī man gadījās sastapt kaut duci paziņu, kas netaisītos tuvākajā laikā doties uz Eiropu. Es diezgan bieži klīdu pa pilsētu kopā ar kādu jaunu cilvēku — misteru Bliheru, kas arī bija nopircis biļeti ekskursijai. Viņš bija vaļsirdīgs, lādzīgs, vienkāršu sirdi un ļoti sabiedrisks, kaut arī ne no tiem cilvēkiem, kas pārveido pasauli. Viņam bija visai dīvains uzskats par šo izceļošanu uz Eiropu, un beigu beigās viņš nosprieda, ka visa amerikāņu nācija kravā mantību somās, lai emigrētu uz Franciju. Viendien iegriezāmies kādā Brodveja veikalā, kur viņš nopirka mutautu, un, kad veikalniekam nebija sīknaudas, ko izdot, misters B. sacīja:

—   Nekas, norēķināsimies Parīzē.

—   Es taču nebraukšu uz Parīzi.

—   Kā — piedodiet, es lāgā nesaprotu .. .

—   Sacīju, ka netaisos braukt uz Parīzi.

—   Netaisāties braukt uz Parīzi! Netaisāties br . .. uz kurieni tad jūs brauksiet?

—   Es vispār nebraukšu nekur.

—   Kā tā — nekur? Nebrauksiet galigi nekur? Paliksiet tepat?

—   Galīgi nekur, palikšu tepat visu vasaru.

Mans biedrs, ne vārda vairs nebildis, izgāja no veikala — izgāja pagalam apvainotā izskatā. Pie nākamā ielas stūra viņš beidzot ierunājās un ļoti kategoriski paziņoja: