— Labrīt, ser. Kāda jauka dieniņa.
Viņš piespieda rokas pie vēdera un izdvesa:— Oi, oi!—, pameimu- roja tālāk un nostiepās uz režģotās lūkas gar zemi.
Tikmēr pa tām pašām durvīm ar lielu spēku sviestin tika izsviests otrs vecs džentlmenis. Es sacīju:
— Rāmāk, ser, nekur nav jāsteidzas! Kāds šodien jauks laiks, ser.
Arī viņš piespieda roku pie vēdera, izdvesa:— Oi, oil— un aizstreipuļoja.
Vēl pēc maza brītiņa tajās pašās durvīs tikpat strauji parādījās trešais veterāns un taustījās ar rokām gaisā, pūloties rast atbalstu.
— Labrīt, ser. Cik spirgta diena pastaigai! Jūs laikam tikko gribējāt sacīt…
— Oi, oi!
Tā jau domāju. To jau biju paredzējis. Paliku turpat stāvam, un kādu stundu cits pēc cita man kā bumbu krusa bira virsū večuki, bet vienīgais, ko no viņiem dzirdēju, bija: «Oi, oi!»
Beidzot, k]uvis itin domīgs, gāju projām. Iegalvoju sev, ka šis ir un paliek izpriecas brauciens. Man tas patīk. Pasažieri, lai arī ne pārāk valodīgi, tomēr ir tīkami un sabiedriski. Man šie vecie vīri patīk, tomēr «Oi, oi!» viņiem laikam sagādā diezgan lielas mokas.
Sapratu, kas viņiem vainas. Viņus mocīja jūrasslimība.