Un tas mani ielīksmoja. Mums visiem patīk noskatīties cilvēkos, kas sirgst ar jūrasslimību, ja paši esam no tās pasargāti. Spēlēt vētras laikā vistu labi apgaismotā kajītē ir patīkami; tikpat patīkami ir mēnesnīcā pastaigāties pa pūpi; jauki ir arī, ja vien pietiek drosmes, uzvilkt dūmu pašā kuģa priekšgalā, kur brāzmo vējš; tomēr visi šie jaukumi ir tīrais sī­kums salīdzinājumā ar prieku redzēt ļautiņus ciešam jūrasslimības mokas.

Tajā pēcpusdienā es uzzināju daudz jauna. Biju patlaban uzkāpis pūpē, kad kuģa pakaļgals pacēlās līdz debesīm. Smēķēju cigāru un jūtos itin omulīgi. Pēkšņi kāds man uzbļāva:

—   Paklausieties, tā nu nebūs! Izlasiet, kas tur rakstīts: KUĢA PAKAĻGALA SMĒĶĒT AIZLIEGTS!

Kliedzējs bija kapteinis Dunkans, ekskursijas vadītājs. Es, protams, aizslīdēju uz priekšgalu. Vienā no augšklāja kajītēm aiz stūres mājas ieraudzīju uz galda guļam garu tālskati un grasījos to paņemt, jo tālumā viedās kuģis.

—   Hei, hei — rokas nost! Nāciet ārā no turienes!

Izgāju no turienes. Klusā balsī apjautājos matrozim, kas patlaban slaucīja klāju:

—   Kas ir tas milzīgais pirāts ar ķērkstošo balsi?

—   Tas ir kapteinis Bērslijs — virsnieks — stūrmanis.

Paklimtu kādu brīdi pa klāju, bet tad man iegribējās darīt kaut ko interesantāku, un es sāku ar nazi graizīt reliņu. Tūliņ kāds mīlīgā balsi pamācoši ieteicās: