— Nu, draugs, vai jums tiešām nav nekā prātīgāka ko darīt kā sagriezt kuģi skaidās? Vajadzētu gan nokaunēties.
Devos atpakaļ un sameklēju to pašu matrozi.
— Kas ir tur tas briesmonis ar glumo ģīmi un glauno uzvalku?
— Kapteinis L …., šitā kuģa īpašnieks, viens no pašiem galvenajiem priekšniekiem.
Pēc kāda laiciņa, aizgājis stūres mājas labajā pusē, pamanīju uz sola sekstantu. «Ar šito daiktu viņi ķer sauli,» noteicu savā nodabā; varbūt caur šo varēs saskatīt arī to tālīno kuģi. Lāgā vēl nebiju pacēlis sekstantu pie acs, kad man kāds pieskārās pie pleca un pārmetumu pilnā balsī sacīja:
— Esmu spiests palūgt to atpakaļ, ser. Ja gribat kaut ko uzzināt par to, kā «ķer sauli», es labprāt jums to paskaidrošu, bet šo instrumentu neuzticu nevienam. Ja gribat noteikt vietu … Jā, jā, ser, eju!
Viņš aizsteidzās uz kreiso bortu, kur viņu kāds sauca. Es gāju meklēt rokā savu matrozi.
— Kas ir tas gorilla ar zirnekļa kājām un svētuļa fizionomiju?
— Tas ir kapteinis Džonss, ser, pirmais palīgs.
— Tā gan. Tas ir trakāk par visu, ko līdz šim esmu dzirdējis. Paklausieties — es jums jautāju kā cilvēks un kā brālis — vai es varētu paņemt akmeni, mest to, vienalga, uz kuru pusi, un netrāpīt kādam no šā kuģa kapteiņiem?
— Nezinu, ser; man šķiet, ka jūs varbūt trāpītu sardzes kapteinim, jo viņš stāv, šeku, tieši tur priekšā.