Tvens, kuram jau pusaudža gados savas bērnības pilsētiņas Hanibā- las svētdienskolā bija modusies zināma skepse pret bībelstāstiem un leģendām, nepavisam neizjūta kaut ko tamlīdzīgu. Viņa attēlojumā grupa nekautru amerikāņu, kuri izkāmējušu zirgu mugurā nežēlīgā saules svelmē klumburo pa Palestīnas neciešamajiem ceļiem, ne mazākajā mērā neizraisa asociācijas ar krustakaru paladīniem vai mocekļiem, kas gāja bojā par kristietības ideju. Ceļojuma beigās Tvens bija bezgala noguris no savu ceļabiedru liekulīgās dievbijības, no viņu šaursirdības, no viņu pastāvīgās nesaticības un ķildām, kas jo sīkākas šķiet, kad visapkārt ir seno kalnu varenība, klusējošie, seno teiksmu apdvestie tuksneši. Aizkaitinātība sāka atklāti lauzties uz āru arī aprakstos:

«. .. tas pats dieva bijāšanas apdvestais svinīgums un dziļais klusums gulst pār tuksnesi un kalniem kā tajos sensenajos laikos, un pēkšņi jūs redzat, kā šādā ainavā ielaužas fantastiskais jeņķu pūlis ar zaļām brillēm uz acīm, atšautiem elkoņiem un krateklīgiem saulsargiem!»

«Kveikersitijas» ceļojums tika plaši izreklamēts kā nozīmīgs reliģisks pasākums.