Cik šī iecere bezjēdzīga, to Tvens saprata, tikko bija iepazinies ar ceļabiedriem. Šie septiņdesmit cilvēki, kas bija salasījušies vienkop no visattālākajiem valsts nostūriem, neizcēlās ar izglītību, pat ne ar elementāri labu audzināšanu. Kopš bērnības baroti un pārbaroti ar evaņģēlija mācību, viņi mierīgu prātu bija gadu desmitiem pret to grēkojuši, darbā un sadzīvē rīkodamies, protams, nevis pēc Kalna sprediķa mācības, bet gan saskaņā ar biznesa pasaules likumiem. Uz kuģa viņi no rita līdz vakaram skaitīja lūgsnas, rakstīja drausmīgi neinteresantas dienasgrāmatas vai izklaidējās, spēlēdami domino. Tvens viņu vidū jutās kā cilvēks, kas bija cerējis jautri padzīvot ar draugiem, bet nokļuvis uz tēju pie cienīgtēva.

Viņš zināja, ka viņa aprakstus lasīs arī cilvēki, kp uz «svētceļoju- miem» raugās nopietni, tādēļ daudzko noklusēja, daudzko mīkstināja. Saglabājušās piezīmes un Tvena tajā laikā rakstītās privātās vēstules ievērojami papildina ainu, kāda lasītājam rodas, lasot «Vientiešus ārzemēs». Te Tvens nekautrējas, aprakstot visiem pasažieriem obligā­tos dievkalpojumus, par tiem dzirdētos spriedumus matrožu kajītē, «Kveikersitijas» pasažieru tikumus. Viņu vidū bija prātuļotājs, no kura tukšās tērgāšanas Tvenam dažkārt gribējās mesties pār bortu. Bija simtprocentīgs amerikāņu «patriots», kas, tikko skatienam izzuda Ņujorkas piestātne, bija cieši apņēmies noniecināt visu, ko Eiropā redzēs. Bija dāma, kas tā dievināja savu mazo terjeru, ka visur, kur vien kuģis piestāja, pirka šunelim puķu pušķus.