Melodikonu un harmoniju spēlējām vienīgi dievkalpojumos … bet nu es aizsteidzos par tālu uz priekšu: jauneklis Alberts prata vienu dziesmiņu — apmēram: «O, vai nu tā vai šitā, cik brīnum jauki zināt, ka viņš ir tāds vai šitāds.» (Neatceros vairs īsti precīzi dziesmas nosaukumu, bet meldiņš bija gaužām sērīgs un sentimentāls.) Alberts to spēlēja ļoti bieži, līdz beidzot vienojāmies, ka viņš to vairs nedarīs. Taču neviens nedziedāja mēnesnīcas naktīs uz augšējā klāja, un draudzes dziedāšana dievkalpojumos un svētbrīžos nevarēja lepoties ar pārliecīgu saskanību. Es cietos, cik ilgi spēju, tad piebiedrojos, cenzdamies to uzlabot, bet ar to iedrošināju piebiedroties arī jauno Džordžu, un iznāca aplam, jo Džordžam pašlaik bija balss lūzums, un viņa drūmais bass dažkārt, kā mēdz teikt, «norāvās no ķēdes» un pārbiedēja apkārtstāvošos ar spiedzīgi augstu «gailīti». Bez tam Džordžs nezināja dziesmu meldijas, kas arī kaitēja viņa priekšnesumam. Es viņu pamācīju:
— Neimprovizē, Džordž. Tas ir pārāk patmīlīgi. Tu izpelnīsies pārmetumus. Turies pie «Kronēšanas», tāpat kā visi. Melodija ir skaista, un tā uz ātru roku tu to neuzlabosi.
— Es nemaz necenšos to uzlabot un dziedu taču tāpat kā visi — tieši pēc notīm.
Viņš no visas tiesas bija pārliecināts, ka dzied pareizi, tādēļ varēja vainot tikai pats sevi, ja balss kādreiz iestrēga un viņam kaklā iemetās krampji.