Mazticīgo vidū radās tādi, kas nemitīgi pretvējā vainoja mūsu sirdi plosošo korī dziedāšanu. Bija pat tādi, kas atklāti apgalvoja •— šāda dziedāšana vien esot pietiekams drauds jau savos labākajos brīžos, bet, ja šo noziegumu padziļina, ļaujot piedalīties Džordžam, tas nozīmējot tīšuprāt izaicināt likteni. Viņi neatlaidīgi turējās pie domas: ja koris turpināšot tādā pašā garā spīdzināt melodijas, tas beigu beigās kādu dienu izsaukšot tādu vētru, ka kuģis murdēdams noies dibenā.
Daži sāka protestēt pat pret lūgsnu saturu. Stūrmanis izteicās, ka svētceļnieki esot nežēlīgi:
— Katru mīļu vakaru pēc astoņiem zvaniem viņi lūdz, lai dievs dod labu ceļavēju, zinādami tikpat skaidri, kā es zinu, ka šis pašlaik ir vienīgais kuģis, kas dodas uz austrumiem, bet rietumu virzienā peld tūkstoš kuģu, un mūsu labais ceļavējš tiem būs pretvējš … Visuvarenais pūš labu ceļavēju tūkstoš kuģiem, bet šis mežoņu bars lūdzas, lai vēju apsviež akurāt otrādi un izpatīk vienam kuģim, turklāt tvaikonim! Nekādas sajēgas, nekāda prāta, nekādas kristīgu ļaužu žēlsirdības! Ij klausīties negribas tādās bezjēdzībās!