5. NODAĻA

VASARA ATLANTIJAS OKEĀNĀ * EKSCENTRISKAIS MĒNESS * MISTERS BL1HERS ZAUDĒ TICĪBU SAVAM PULKSTENIM * «KUĢA LAIKA» MISTĒRIJA * DZELMES IEMĪTNIEKI * «ZEME!» * PIRMIE SOĻI SVEŠĀ ZEMĒ * IEZEMIEŠI BRĪNĀS * KĀDS VĀRDS PAR AZORU SALĀM * BL1HERA KATASTROFISKĀS PUSDIENAS * LAIMĪGĀS BEIGAS

«Ar vēju vai bez vēja», kā mēdz teikt jūrnieki, mēs tomēr aizvadījām desmit jaukas dienas ceļā no Ņujorkas līdz Azoru salām — ne pārāk straujš skrējiens, jo attālums ir tikai divi tūkstoši četri simti jūdžu, tomēr kopumā bija visai patīkams. Tiesa, visu laiku pūta pretvējš, vairākkārt bangoja arī vētras, kas noguldīja vārgdieņu cisās pusi pasažieru, tā ka kuģis izskatījās pamests un drūms, vētras, ko neaizmirsīs neviens no tiem, kuri palika uz viļņu augšup, lejup mētātā klāja un samirka šļakatās, kas jo augstu uzsitās kuģa priekšgalā un brāzās pāri visam kuģim kā pērkona lietusgāze; taču lielākoties baudījām liegas vasaras dienas un naktis, kas bija vēl jaukākas par dienām. Pieredzējām pilnmēness fenomenu — pilnais mēness ik nakti spīdēja debesīs vienā un tai pašā vietā. Sākumā mēs šo mēness dīvaino uzvedību neizpratām un apjēdzām tikai vēlāk: šādā ātrumā virzoties uz austrumiem, mēs ik dienu ieguvām apmēram divdesmit minūšu, lai turētos solī ar mēnesi. Draugiem, kas palika mājās, tagad mēness jau kļuva vecs, bet mēs, gluži kā Jozua*, pratām to noturēt visu laiku vienā un tai pašā vietā un stāvoklī.