Jauno misteru Bliheru, kas dzīvo Tālajos Rietumos un kam šis ir pirmais jūrasbrauciens, «kuģa laiks» varen uztrauca, jo tas pastāvīgi mainījās. Viņš ļoti lepojās ar savu jauno pulksteni un sākumā pastāvīgi vilka to ārā no kabatas un pārbaudīja, kad pusdienlaikā atskanēja astoņi zvana piesitieni, taču drīz vien sāka likties, ka viņš pulkstenim vairs neuzticas. Septiņas dienas pēc izbraukšanas no Ņujorkas viņš iznāca uz klāja un visā nopietnībā paziņoja:
— Skaidra blēdībai
— Kas par blēdību?
— Nu, šitais mans pulkstenis. Nopirku to Ilinoisā — samaksāju simt piecdesmit dolāru un domāju, ka būs labs pulkstenis. Un, dieva vārds, krastā tas tiešām ir labs, bet šeit uz ūdeņiem nezin kādēļ vairs neder, varbūt tam piemetusies jūrasslimība. Atpaliek; iet kā normāls pulkstenis līdz pusdivpadsmitiem, bet tad ne no šā, ne no tā — atpaliek. Es pārbīdīju sasodīto regulatoru, apdzinu apkārt veselai diennaktij; nelīdz; aizskrien priekšā visiem kuģa pulksteņiem, iet kā paklausīgs zirdziņš
līdz pusdienlaikam, bet tad, kā atskan astoņi zvani, tā atkal desmit minūšu trūkst. Nesaprotu, ko lai ar viņu iesāku. Pulkstenis dara, ko spēj, iet vismožākā gaitā, bet tas viņu neglābs. Jāteic, ka uz visa kuģa nav pulksteņa, kas precīzāk rādītu laiku, bet ko tas līdz? Tiklīdz noskanēs astoņi zvana piesitieni, skaidrs — trūks no finiša 10 minūtes.