Divdesmit pirmajā jūnijā, pulksten trijos no rīta, mūs pamodināja, lai pavēstītu, ka redzamas Azoru salas. Es atteicu, ka pulksten trijos no rīta ne mazākā mērā neinteresējos par salām. Taču drīz vien ieradās otrs mocītājs, pēc tam trešais, pēc viņa vēl viens, un beidzot, saprazdams, ka vispārējā sajūsma nevienam neļaus mierīgi gulēt, cēlos augšā un samiegojies izmeimuroju uz klāja. Ap to laiku pulkstenis jau rādīja pusseši, rīts bija mikli dzestrs un vējains. Siltās drēbēs satuntuļo­jušies, miegainie pasažieri izskatījās visai nelaimīgi, spiezdamies pie skursteņiem un drūzmēdamies ventilatoru aizsegā, kur meklēja glā­biņu no nežēlīgās vējpūtas un saltajām šļakatām.

Salu, ko varēja saredzēt, sauca Floresa. Likās, ka uz tās ir tikai viens vienīgs dubļu kalns, kas iezīmējās pelēkajā dūmakā virs jūras. Taču, kad piebraucām tuvāk, parādījās saule un pavēra skaistu ainavu — daudz zaļumos slīgstošu lauku māju un pļavu, kas aizstiepās pusotra tūkstoša pēdu augstumā, līdz augšmala pazuda mākoņos. Salu apjoza asas, smailas klintsradzes, starp tām šauri kanjoni, gar kuriem vietvietām pacēlās klinšu blīvas, kas izskatā atgādināja nocietinājuma sienas un cietokšņus; caur saplosītām mākoņu plūksnām lauzās platas saulstaru šautras, apjožot ar zelta ugunsjostām virsotnes, nogāzes un ielejas, kamēr pārējā ainava grima dziļā krēslībā.