Apbraucām apkārt divām trešdaļām salas, turēdamies četras jūdzes no krasta, un talkā tika ņemti visi uz kuģa atrodamie binokļi, lai izšķirtu strīdu, vai tumši zaļie plankumi nogāzēs ir kokaudzes vai nezāļu lauki un kas ir šķietamie baltie ciemati krastmalā — īsti ciemi ar mājām vai vienīgi balti kapsētas pieminekļi un kapakmeņi. Pēdīgi pagriezāmies atpakaļ jūrā, lai dotos uz Sanmigelu, un Floresa drīz vien atkal kļuva par dubļu kalna blīvu, iegrima dūmakā un pazuda skatienam. Taču daudziem ar jūrasslimību sirgstošiem pasažieriem nāca par labu atkal ieraudzīt zaļus pakalnus, un pēc šī īsā brīža visi kļuva daudz mundrāki, nekā varēja gaidīt pēc tam, kad tie tik apgrēcīgi agri bija izcelti no gultas.
Mūsu nodomu par piestāšanos Sanmigelā tomēr izjauca pēkšņi ap pusdienlaiku sacēlusies vētra, kas sāka tik nežēlīgi mētāt kuģi, ka vienīgais prātadarbs bija meklēt patvērumu. Tādēļ stūrējām uz tuvāko salu — Feijalu (turienieši to sauca par Faiolu — ar uzsvaru uz pirmās zilbes). Izmetām enkuru Ortas atklātajā reidā pusjūdzi no krasta.