Pilsētā ir aptuveni deviņi tūkstoši iedzīvotāju. Sniegbaltās mājas slīgst leknā zaļumā, grūti iedomāties glītāku un pievilcīgāku pilsētu. Tā uzcelta trīssimt līdz septiņsimt pēdu augstu kalnu ielokā; kalni apstrādāti līdz pašām virsotnēm — nav ne pēdas neapstrādātas zemes. Katru tīrumu, katru zemes akru nelielos četrstūros iejož mūra žogi, kuru uzdevums ir pasargāt laukus no niknajiem, postošajiem vējiem, kas šeit brāzmo. Simtiem zaļo, melnās lavas akmeņu žogu ietverto četrstūrīšu piešķir kalniem milzīgu šaha galdiņu izskatu.

Salas pieder Portugālei, un Feijalā visur jūtama portugāļu ietekme. Bet par to vēlāk. Vesels bars melnīgsnēju, bļaustīgu, melīgu, plecus raustošu, žestikulējošu portugāļu laivinieku ar vara gredzeniem ausīs un blēdību sirdī liptin aplipa ap kuģi, un daudzi no mūsējiem salīga ar viņiem nogādāšanu krastā — vienu jebkuras valsts sudraba monētu no galviņas. Piestājām pie neliela forta mūriem, kur bija uzstādīti divpadsmit un trīsdesmit divu mārciņu kalibra lielgabali, ko Ortas iedzīvotāji uzskatīja par ārkārtīgi biedīgu bruņojumu, taču, ja mēs kādreiz iedomātos uzbrukt ar vienu no saviem torņa monitoriem, ortiešiem nāktos savu lielgabalu fortu meklēt rokā pa visu apkārtni, ja viņiem tā atkal ievajadzētos. Ļaudis, kas bija salasījušies piestātnē, izskatījās visai nožēlojami: vīrieši un sievietes, puikas un meitenes — visi skrandaiņi un baskāji, noplukuši un netīri, piedzimuši un uzauguši par profesionāliem ubagotājiem.