Man liekas, Amerikā Azoru salas ir gaužām maz pazīstamas. Mūsu kuģa pasažieru vidū nebija neviena paša cilvēka, kas jel ko par tām zinātu. Vairums ekskursijas dalībnieku, kas bija daudz lasījuši par pārējām apmeklējamām zemēm, zināja par Azorām vienīgi to, ka tajās ietilpst deviņas nelielas salas kaut kur tālu Atlantijas okeānā mazliet vairāk nekā pusceļā no Ņujorkas līdz Gibraltāram. Tas bija viss. Tādēļ jūtos aicināts iestarpināt šeit paragrāfu ar sausiem faktiem.

Dzīve te rit tipiski portugāliski, citiem vārdiem sakot, gausi, na­badzībā, bez rosmes, snaudulīgi un laiski. Salas pārvalda Portugāles karaļa iecelts civilais gubernators, kā ari militārais gubernators, kuram pieder virsvara pār civilo gubernatoru, ko viņš drīkst kontrolēt un izmantot pēc patikas. Salas apdzīvo apmēram 200 000 cilvēku, gandrīz vienīgi portugāļi. Viss ir kopš seniem laikiem iedibināts un noteikts, jo šai zemei jau bija simt gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Galvenā kultivējamā labība ir kvieši, kurus salinieki audzē, kuļ un maļ tieši tā, kā to darīja viņu vec-vec-vec-vectēvi. Viņi lieto koka arklus ar dzelzs apmali; mazajās ecēšās jūdzas vīrieši un sievietes; graudus maļ nelielās vējdzirnavās, kuru jauda ir desmit bušeļi dienā.