Vienīgie labi ģērbušies portugāļi šajā sabiedrībā ir apmēram pusducis turīgo ģimeņu, jezuītu garīdznieki un nelielā garnizona karavīri. Laukstrādnieka alga ir divdesmit četri centi dienā; labi apmācīts amatnieks saņem divreiz vairāk. Naudu viņi aprēķina reisos — tūkstoš reisu vienā dolārā, tādējādi juzdamies bagāti un apmierināti. Senāk salās auga lieliskas vīnogas un tika raudzēts un eksportēts izcili labs vīns. Bet pirms piecpadsmit gadiem vīna dārziem uzkrita sērga, vīnogulāji iznīka, un kopš tā laika vīnu vairs nedara. Tā kā visām Azoru salām ir vulkāniska cilme, zeme tur ir izcili auglīga. Gandrīz ikviena zemes pēda tiek izmantota, iegūstot no katras kultūras divas trīs ražas gadā, tomēr nekas netiek eksportēts, izņemot nedaudz apelsīnu, ko izved galvenokārt uz Angliju. No jauna uz salām neviens nepārceļas dzīvot, un neviens salinieks tās nepamet. Neviens Feijalā nesaprot, ko nozīmē jaunas ziņas. Tikpat sveša kaislība ir vēlēšanās uzzināt kaut ko jaunu. Kāds diezgan attīstīts portugālis apvaicājās, vai mūsu Pilsoņu karš jau esot beidzies. Viņš teica, ka viņam kāds esot par to kaut ko stāstījis, vai vismaz viņam liekoties, ka reiz kāds par kaut ko tamlīdzīgu ieminējies! Kad viens no pasažieriem iedeva kādam garni­zona virsniekam dažus Tribune, Herald un Times numurus, virsnieks bija pārsteigts, atrazdams tajās jaunākas ziņas par Lisabonu nekā avīzēs, ko viņš nupat bija saņēmis no tvaikonīša, kas ierodas reizi mēnesī.