Šādās kopienās jo koši uzzeļ jezuītu māži. Apmeklējām pirms apmēram divsimt gadiem celtu jezuītu katedrāli un ieraudzījām tur šķēpelīti no īstā krusta — tā, kurā kādreiz bija piesists Pestītājs. Koks bija pulēts un ciets un tik teicami saglabājies, it kā traģēdija Golgātā būtu notikusi tikai vakar, nevis pirms astoņpadsmit gadsimtiem. Taču šejienes lētticīgie cilvēki ne mirkli neapšauba koka šķēpeles īstumu.
Vienā no katedrāles kapellām ir altāris ar tīra sudraba apšuvumu — vismaz tā tiek apgalvots, un arī es domāju, ka tur (runājot sudraba ieguvēju terminoloģijā) tiešām ir divsimt mārciņu uz tonnu, un tā priekšā deg mūžīga svētlampiņa. Kāda ticīga, tagad mirusi dāma atstājusi naudu neskaitāmiem aizlūgumiem, kas jānotur viņas dvēseles glābšanai, un pastāvējusi arī uz to, ka šai lampiņai jādeg vienmēr — dienu un nakti. To viņa, kā jūs gan sapratīsiet, zināms, izdarīja, vēl dzīva būdama. Svētlampiņa ir mazītiņa un deg gaužām vārgi, un, manuprāt, tai dāmai liels ļaunums nenotiktu, ja tā apdzistu pavisam.