Katedrāles lielais altāris un arī četri mazākie ir krautin apkrauti ar dažādiem apzeltītiem krikumiem un piparkūkām līdzīgiem rotājumiem. Ap filigrāni izvītajiem altāra treliņiem sapulcināts vesels bars sagrabējušu, putekļiem klātu, aplauzītu apustuļu — dažam trūkst pa kājai, dažam palikusi tikai viena acs, bet otra toties raugās jo drosmīgāku skatienu, citam trūkst divu vai trīs pirkstu, citam no deguna atlicis pārāk maz, lai varētu kārtīgi nošņaukties — visi tik kropli un tizli, ka drīzāk būtu turami slimnīcā nekā katedrālē.
Kancelei ir porcelāna sienas, no vienas vietas apgleznotas ar figūrām gandrīz dabiskā lielumā, varen eleganti izlocītām un krāšņos tērpos, kādus valkāja pirms diviem gadsimtiem. Zīmējumiem droši vien vajadzēja attēlot kādu vēsturisku notikumu, bet neviens no mums nebija tik skolots, lai prastu to iztulkot. Vecais pāters, kas dusēja turpat blakus zem akmens plātnes, uz kuras bija lasāms gada skaitlis 1686, būtu varējis mums par to pastāstīt, ja pieceltos. Bet viņš necēlās.
Iedami pa pilsētu, ieraudzījām veselu pulku apseglotu ēzelīšu. Segli bija, maigi izsakoties, ērmoti. Tie sastāvēja no kaut kā līdzīga zāģeru bukiem ar mazu matracīti virsū. Šī ierīce nosedza apmēram pusēzeļa. Iemauktu nebija, taču īstenībā ari nebija vajadzīgi, jo jāt šādos seglos būtu apmēram tas pats, kā jāt uz ēdamgalda,— ceļgalu locītavas balstītos uz seglu malām.