Mūs tūliņ ielenca vesels bars noskrandušu portugāļu — tie bija ēzeļu dzinēji, kas piedāvājās izīrēt savus lopiņus par pusdolāru stundā — skaidrākā nelietība pret svešzemniekiem, jo parastā maksa bija sešpadsmit centi stundā. Mēs, seši vīri, sakāpām ērmīgajos seglos un, padevīgi ļaujot sevi padarīt par apsmieklu, devāmies izjādē pa 10 000 cilvēku apdzīvotas pilsētas galveno ielu.

Sakām jāt. Tie nebija ne rikši, ne auļi, ne kenters, tā bija paniska raušanās uz priekšu, visos iespējamos soļos juku jukām. Pieši nebija vajadzīgi. Katram ēzelim blakus gāja dzinējs un vēl ducis brīvprātīgo; viņi plītēja ēzeļus ar vicām un bakstīja ar stibām, visu laiku bez mitas kliegdami vārdu, kas izklausījās kā «Seki-jāā», saceļot tādu ļembastu, kas bija trakāks par bedlemu. Šie salašņas gāja kājām, tomēr visu laiku turējās līdzās, viņi bez pūlēm spēja noiet un noskriet savus ēzeļus. īsi sakot, mūsu karavāna bija ļoti dzīva un gleznaina, un, kurp vien devāmies, pulcēja uz balkoniem skatītāju barus.

Blihers nekādi netika galā ar savu ēzeli: lopiņš tenterēja pa ielu līkloču, un pārējie triecās tam virsū; ēzelis spieda Bliheru pie ceļā satiktiem ratiem un pie māju stūriem. Ielai abās pusēs bija augsts mūra žogs, un ēzelis nopulēja ar Bliheru vispirms vienas, tad otras ielas puses žogu, tikai pa ielas vidu negāja nekad; beidzot tas nokļuva līdz mājai, kur bija piedzimis, un ielēkšoja viesistabā, pie sliekšņa no­mezdams jātnieku. No jauna ierausies seglos, Blihers uzbilda ēzelim: