— Vadzi, nu pietiks, iesim rāmāk.— Bet ēzelis angliski nesaprata, tādēļ Blihers vienkārši uzsauca:— Seki-jāā!— un pelēcis aizdrāzās kā bulta. Straujā pagriezienā ap kādu stūri Blihers aizlidoja pāri ēzeļa galvai. Un taisnības labad jāpiebilst, ka katrs nākamais lopiņš klupa pār šiem abiem, un beigu beigās visa mūsu kavalkāde gulēja vienā kaudzē. Taču nekas ļauns nenotika. Krītot no šāda ēzeļa muguras, nav iespējams sadauzīties sāpīgāk, kā noveļoties no dīvāna. Pēc avārijas visi ēzeļi stāvēja pavisam mierīgi un gaidīja, kamēr bļaustīgie dzinēji sakārtos un nostiprinās pajukušos seglus. Blihers bija varen saniknojies un grasījās lādēties, bet ikreiz, kad viņš pavēra muti, viņa ēzelis darīja to pašu un laida vaļā tādus brēcienus, ka tie noslāpēja visus pārējos trokšņus.
Lēkšošana pa vējainajiem pakalniem un skaistajām ielejām bija īsta bauda. Valdzināja neparastais; izjāde ar ēzeļiem izraisīja svaigas, ielīksmojošas izjūtas, kas atsvēra simt apdeldētu, apnikušu, mājās baudāmu izpriecu.
Ceļi bija īstais brīnums, un kāds brīnums! Šī ir neliela sala, kur dzīvo tikai saujiņa —25 000 — cilvēku, un tomēr tik labu ceļu Savienotajās Valstīs nav nekur, izņemot Centrālparku.