Kā tad «vientiešu» vārdu izpelnījās «Kveikersitijas» pasažieri, lai gan Tvens atsevišķos aprakstos tos diezgan jūtami noniecina? Liekas, tādēļ, ka «Vientieši ārzemēs» nav tik vien kā jūrasbrauciena hronika, piezīmes par ceļā gūtajiem iespaidiem ar prāvu humora piejaukumu, bet grāmata atspoguļo Tvena nopietnās pārdomas par Amerikas un Eiropas šodienu un rītdienu, par divām civilizācijas formām, par divām domāšanas un dzīves koncepcijām, kas izveidojušās Atlantijas okeāna vienā un otrā krastā. Temats, kas Tvena laikā amerikāņu literatūrā jau bija paguvis kļūt tradicionāls, šajā grāmatā ieguva īpašu skanējumu un īpašu pavērsienu.

Kamēr «Kveikersitija» atradās atklātā jūrā, Tvens par cejabiedriem raksta ar ironiju, reizēm pat ar kodīgu sarkasmu. Turpretī lappusēs, kur aprakstītas Eiropas pilsētas, muzeji, pieminekļi, autora intonācija mainās. Tikai retumis Tvens atļaujas kādu nicīgāku piezīmi par vienu otru «svētceļnieku», kurš pašķirsta ceļvedi, pirms izrāda aizkustinā­jumu vai izsaka vērtējumu par kādu slavenu gleznu, kuru viņš, godīgi sakot, neprastu atšķirt no diletantiska smērējuma. Taču parasti mēs šajās lappusēs vispār nemanām «Kveikersitijas» pasažierus. Tvens stāsta pats no sava aspekta un dalās ar lasītājiem pats savos iespaidos.