Un ļoti bieži viņa domas un vērtējums labāk iederētos jebkura jaunizceptā amerikāņu svētceļnieka mutē, kurš ir līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka stāv par galvas tiesu augstāk nekā franči vai itālieši, par grieķiem un sīriešiem nemaz nerunājot, jo Amerika taču ir visprogresīvākā un vispār vislabākā zeme pasaulē.

Tādēļ stāstījuma pavediens šajā grāmatā rit it kā divkāršā perspek­tīvā. Vienu brīdi Tvens sarkastiski vēršas pret «svētceļniekiem», otru brīdi ir gandrīz vienisprātis ar tiem spriedumos par redzēto. Eiropā viņš jūtas tāds pats provinciālis kā tie un mēro visu ar provinciāļa mērauklu, tomēr pašnonicināšana viņam nebūt nav raksturīga. Tieši otrādi, grāmatā no sākuma līdz beigām jūtama nelokāma pārliecība, ka Ameriku gaida spoža nākotne, turpretim Eiropa drūp acīm redzami un spēj vienīgi vispēdējiem spēkiem krampjaini turēties pie savām novecojušajām tradīcijām, tīksminoties ap nevienam nevajadzīgiem kultūras dārgumiem un gara vērtībām, ko jau sen laiks nosaukt par veciem krāmiem. Pēc amerikāņu provinciāļa ieskata, vēstures gadsimti, no kuriem saglabājušies izcili pieminekļi, kas pauž cilvēces dižgaru domas un meklējumus, nenozīmē nenieka. Svarīgi ir vienīgi mūsdienās radītie progresa objekti — jaunas, komfortablas viesnīcas, uz dzelzceļa līnijām sasniegtais ātrums, jauni panākumi rūpniecībā …