Āfrikas piekrastes ainava jūras vienmuļībā nogurušajām acīm likās gaužām skaista, un pamazām visa kuģa saime atguva dzīvesprieku un jautrību. Taču, kamēr mēs apbrīnojām kalnu virsotnes zem mākoņu cepurēm, mums pēkšņi atklājās cita, daudz brīnišķīgāka aina, kas pievilka visu skatienus kā magnēts — majestātisks kuģis, kurā cita virs citas pletās daudzas buras, līdz izskatījās, it kā tur būtu tikai viena milzīga, vēja piepūsta bura. Kuģis lidoja pa viļņiem kā liels putns. Āfrika un Spānija bija aizmirstas. Visu uzmanība pievērsās skaistajam, svešajam kuģim. Kamēr mēs visi, acu nenolaiduši, lūkojāmies, kā kuģis lepni traucas mums garām, ieraudzījām mastā plīvojam zvaigžņoto un svītroto karogul Ātrāk par domu gaisā uzlidoja cepures un «urrā!» saucieni. Pirms tam kuģis likās skaists, tagad tas bija kļuvis žilbinošs. Daudzi mūsu vidū pirmoreiz izjuta, cik liela atšķirība ir skatīties uz dzimtenes karogu savās mājās un ieraudzīt to svešā zemē. To ieraudzīt nozīmē redzēt dzimteni ar visu, kas pie tās pieder, un šī izjūta spēj saviļņot veselu upi remdenu asiņu!

Tuvojāmies leģendārajiem Hērakla stabiem, un drīz tālumā kļuva redzams Āfrikas stabs — liels, vecs kalns ar granītšķautņainu virsotni, saukts «Mērkaķu kalns».