Otrs stabs — Gibraltāra klints — vēl nerādī­jās. Senās tautas ticēja, ka Hērakla stabi iezīmē navigācijas pēdējo punktu un pasaules galu un malu. Informācija, kas nebija seno tautu rīcībā, bija ļoti plaša. Pat pravieši sarakstīja grāmatu pēc grāmatas, vēstījumu pēc vēstījuma, ne ar rakstu galiņu nenorādot uz to, ka okeāna mūsu pusē atrodas milzīgs kontinents, un to nu praviešiem gan, pēc manām domām, vajadzēja zināt.

Pēc maza brītiņa mūsu acu priekšā majestātiski iznira vientuļa, milzīga klinšu blīva, kas šķita atrodamies pašā šauruma vidū, no visām pusēm jūras viļņu apskalota, un mums nebija nepieciešams pasauli apceļojis papagailis, kas pateiktu, ka redzam Gibraltāru. Vienā karaļ­valstī nevarēja būt divas tādas klintis.

Gibraltāra klints ir apmēram pusotras jūdzes gara, pēc mana acumēra, 1400 līdz 1500 pēdu augsta un pamatnē apmēram ceturtdaļ- jūdzes plata. Viens klints gals un sāns izceļas no jūras gluži kā mājas siena, bet otrs ir tik nelīdzens un kraujš, ka jebkurai armijai būtu gaužām grūti pa to uzrāpties. Šās stāvās sienas pakājē atrodas vaļņa iejoztā Gibraltāras pilsēta, pareizāk sakot, tā aizņem daļu stāvās šķautnes. Visur, kur vien acis rāda, rēgojas ar lielgabaliem sētin nosēti nocietinājumi.