Iespaidīga aina — no visiem aspektiem. Klints izstumta jūrā šauras, smilšainas, lēzenas zemes joslas galā un izskatās kā māla pika uz akmens plātnes. Daži simti jardu šā līdzenuma klints pakājē pieder angļiem, tālāk, šķērsām pāri zemes strēlei, no Atlantijas okeāna līdz Vidusjūrai ir «neitrālā zona»— apmēram trīssimt jardu plata josla, kas piederīga abām ieinteresētajām pusēm.

«Vai uz Parīzi brauksiet caur Spāniju?» Pārbraucienā no Feijalas uz Gibraltāru šis jautājums uz kuģa dienu un nakti bija visiem mutē, un man šķita, ka neviens teikums man nekad nav tik ļoti apnicis kā šis vienveidīgais vārdu salikums un arī mana atbilde: «Nezinu.» Pēdējā mirklī sešiem vai septiņiem pasažieriem pietika rakstura stingrības izvēlēties šādu maršrutu, viņi aizceļoja, un es uzreiz jutos atvieglots, jo nu iespēja bija nokavēta uz visiem laikiem un es varēju nesteidzīgi savā prātā izlemt, ka nebraukšu. Man laikam ir milzīgi daudz prāta, jo dažkārt vajadzīga vesela nedēļa, lai es sava prāta apcirkņos varētu sameklēt īsto lēmumu.

Taču no likteņa likstām izbēgt nav iespējams. Vēl Spānijas nedienas nebija beigušās, kad mums uzkrita jauna nelaime — Gibraltāra gidi mums uzbruka ar neskaitāmas reizes atkārtotu teiksmu, kura pat pirmajā reizē nespēja aizskart dziļākās dvēseles stīgas: «Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot prom no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs.