Tas lāgā nesaskanēja ar tolaiku Pēterburgas vidusšķiras modi, kuru vienīgo Pāvels pazina, bet viņš bija devis sev vārdu ne par ko nebrīnīties, bez tam — pa kuru laiku lai viņš ievērotu šos sīkumus? Visu viņa uzmanību saistīja saimniece. Iztēlojieties dižciltīgu sievieti pilnā jaunības plaukumā, apveltītu ar visiem krāšņumiem, ar ko vien daba un māksla var izdaiļot sieviešu dzimumu, par postu Ādama pēcnācējiem, turklāt iedomājieties, ka viņa zaudējusi vīru un attiecībā pret vīriešiem var atļauties sev to pārdrošību, kas nepiedzīvojušus jaunekļus visvairāk valdzina. Vai gan pie tādiem kārdinājumiem Veras nevainīgais tēls spēja paturēt savu vietu vējainā Pāvela sirdī? Viņā uzliesmoja kaislība; viņš darīja visu, lai iemantotu skaistules labvēlību, un pēc atkārtotiem apmeklējumiem ievēroja, ka grāfiene nav vienaldzīga pret viņa pūlēm. Kāds tas bija atklājums dedzīgajam jauneklim! Pāvels neredzēja zemi sev zem kājām, viņš lidinājās sapņos .. . Bet nepatīkams starpgadījums sagrāva visas viņa pārdrošās gaisa pilis. Reiz, atrazdamies pie grāfienes diezgan lielā sabiedrībā, viņš pamanīja, ka viņa, atgājusi malā, klusām sarunājas ar kādu vīrieti; jāpiebilst, ka šis ārkārtīgi švītīgais brašulis, par spīti visām pūlēm, nespēja apslēpt kādu fizisku trūkumu, kura dēļ Pāvels un Varfolomejs tam aizmuguriski bija devuši iesauku — līkkājis; ziņkāre un greizsirdība mudināja Pāvelu pieiet tuvāk, un viņš izdzirda, ka vīrietis min viņa vārdu, zobojas par viņa slikto franču valodas izrunu, bet grāfiene atļaujas par to smieties.