Mūsu jauneklis pārskaitās, gri­bēja tūdaļ mesties virsū un izrēķināties ar zobgali, bet savaldījās, iedomādamies, ka tas būtu par iemeslu jaunam, vispārējam izsmieklam. Viņš tūdaļ, ne vārda neteikdams, atstāja runātājus un nozvērējās nemūžam vairs pie grāfienes nerādīties.

Dvēseles satraukumā viņš atkal atcerējās sen pa­mesto Veru, kā grēcinieks izvirtības bezdibenī atce­ras glābšanas ceļu. Bet šoreiz viņš neatrada jaukās meitenes tuvumā meklēto prieku; mājās kā saimnieks rīkojās Varfolomejs, uzņemdams Pāvelu, kurš viņu pirms dažiem mēnešiem bija uz turieni atvedis kā ciemoties atnākušu viesi. Večiņa bija slima un ne pa jokam. Vera likās ļoti norūpējusies un izklaidīga, Pāvelu viņa saņēma neparasti vēsi un, veltīdama vi­ņam uzmanību, cik to prasīja pieklājība, taisīja zāles, skrēja pēc kalpones, kopa slimnieci un nereti sauca sev palīgā Varfolomeju. Protams, tas viss bija savādi un apbēdināja Pāvelu, kuram tagad, tāpat kā nabaga Makaram, uzbruka viena nelaime pēc otras. Viņš gri­bēja izskaidroties, bet baidījās satraukt slimo sirm­galvi un Veru, kura jau tāpat bija mātes slimības nomākta. Palika tikai viena izeja — izrunāties ar Varfolomeju. To izlēmis, Pāvels, aizbildinādamies ar galvas sāpēm, drīz pēc pusdienas devās projām un, neviena neaizkavēts, pazuda, diezgan strupi pateicis Varfolomejam, ka vēlas viņu redzēt rīt no rīta.