Lai iedomātos stāvokli, kādā nelaimīgais Pāvels otrā dienā gaidīja savu bijušo draugu un tagadējo sāncensi, vajag saprast visas tās dažādās kaislības, kas tobrīd cīnījās viņa dvēselē un kā plēsīgi putni gribēja saplēst gabalos savu laupījumu. Viņš zvērēja uz mūžu aizmirst grāfieni, un tanī pašā laikā viņa sirds liesmoja mīlestībā pret pievīlēju; viņa pieķeršanās Verai nebija tik kvēla; taču viņš mīlēja to ar brāļa mīlestību, augstu vērtēja viņas labvēlību un bija pārliecināts, ka viņa no tā novērsusies uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Kas gan bija vainīgs visās šajās likstās? Blēdīgais Varfolomejs, šis cilvēks, kuru viņš kādreiz saucis par savu draugu un kurš, pēc viņa domām, tik nežēlīgi pievīlis viņa uzticību. Ar kādu nepacietību viņu gaidīja Pāvels, ar kādu sarūgtinājumu viņš skatījās ārā, kur plosījās tieši tāds pats putenis kā viņa dvēselē! «Nekrietnelis,» viņš domāja, «viņš izmanto nelāgo laiku, lai izbēgtu no manas taisnīgās atriebības; viņš atņems man pēdējo prieku — pateikt šim nekauņam tieši acīs, cik ļoti es viņu neieredzu!»