Bet, kamēr vēl Pāvels mocījās ar šīm šaubām, atvērās durvis, un Varfolomejs ienāca ar tādu stindzinošu mieru, ar kādu Komandora statuja ierodas pie dona 2uana uz vakariņām. Tomēr viņa sejas izteiksme drīz vien kļuva cilvēciskāka; viņš tuvojās Pāvelam un sacīja ar līdzjūtīgas draudzības izteiksmi sejā: — Tevi nevar pazīt, mans draugs; kas tev par bēdām? Izkrati man savu sirdi.
— Es tev neesmu nekāds draugs! — Pāvels iesaucās, atlēkdams no viņa nost kā no saniknotas čūskas; drebēdams pie visas miesas, ar asiņu pielijušām acīm jauneklis caur asarām, varbūt netaisnu dusmu pārņemts, aizgūtnēm pateica visu, ko juta.
Varfolomejs klausījās viņā ar apvainojošu vienaldzību un pēc tam sacīja:
— Tavi vārdi ir nekaunīgi, un tu būtu pelnījis sodu; bet es tev piedodu: tu esi jauns un vēl neproti novērtēt ne vārdus, ne cilvēkus. Kādreiz, kad tev bez manas palīdzības būtu nācies bāzt galvu cilpā, tu ar mani tā nerunāji. Bet tagad tas viss ir aizmirsts, jo meitenes vēsā izturēšanās ieskrambāja tavu patmīlīgo dvēselīti. Tu atļaujies nerādīties mēnešiem, dzīt nez ar ko nez kādas palaidnības, bet man vajadzētu tevis dēļ paciesties un neiet turp, kur gribu. Nē, cienītais, — iešu pie večiņas, kaut vai tikai tev par spīti. Turklāt man ir vēl citi iemesli, man nav tie jāslēpj — tātad zini: Vera mani mīl.