— Tu melo, nelieti! — Pāvels, zaudējis savaldīšanos, iesaucās. — Vai gan eņģelis var mīlēt velnu?
— Tev var piedot šo neticību, — Varfolomejs zobgalīgi atbildēja, — daba nav apveltījusi mani ar tādu skaistumu kā tevi; tāpēc tu arī savaldzini dižciltīgas dāmas, savaldzini uz mūžu, neglābjami, nemainīgi.
Šo izsmieklu Pāvels nespēja izturēt, it sevišķi tāpēc, ka viņš jau sen turēja Varfolomeju aizdomās par līdzdalību viņa un grāfienes draudzības izjaukšanā. Viņš trakās dusmās metās virsū sāncensim, gribēja to uz vietas nogalināt, bet šinī brīdī juta triecienu pakrūtē; viņam aizrāvās elpa, un šis nesāpīgais sitiens uz brīdi laupīja viņam samaņu. Atģidies viņš atradās pie istabas pretējās sienas, durvis bija aizvērtas, Varfolomejs aizgājis, un it kā pa miegam Pāvels atcerējās tā pēdējos vārdus: — Lēnāk, jaunais cilvēk, neesi saticies ar sev līdzīgu.
Pāvels drebēja no šausmām un dusmām; caur galvu viņam šāvās tūkstoš domu. Gan viņš nolēma sameklēt Varfolomeju kaut vai pasaules malā un sadragāt viņam galvaskausu; gan taisījās iet pie sirmgalves un atklāt viņai un Verai visus agrākos nodevēja nedarbus; viņš atcerējās apburošo grāfieni, gribēja viņu gan nodurt, gan, iepriekšējo nodomu neatmetot, ar viņu izskaidroties; to saskaņot, protams, bija grūti. Viņam trūka