elpas; viņš kā bezprātīgs izskrēja pa­galmā, juzdams karsoņa pazīmes: bāls, nekārtīgi ģēr­bies, viņš skraidīja pa ielām un droši vien būtu atra­dis visu šaubu atrisinājumu dziļajā ĪŅlevā, ja vien tā tobrīd, kā par laimi, nebūtu ievīstījusies savā ledus kažokā.

Vai nu liktenis bija paguris Pāvelu vajāt, vai arī gribēja to ievainot vēl dziļāk, dodams nelaimē brīdi atelpas, bet, mājās atgriežoties, viņš atrada negaidītu savu lielāko alku piepildījumu. Priekšistabā viņu sa­gaidīja grezni ģērbtais grāfienes I.. . sulainis un iedeva vēstulīti; Pāvels satraukti atvēra to un izlasīja šādus vārdus, kas bija rakstīti ar viņam pārāk labi pazīstamo grāfienes roku:

«Ļauni cilvēki gribēja mūs sanaidot; es visu zinu; ja esat saglabājis kaut pilienu mīlestības pret mani, kaut pilienu līdzjūtības, tad atnāciet tikos un tikos vakarā. Mūžam Tava I.»

Cik vientiesīgi ir tie, kas mīl! Pāvels, pārlaidis acis šīm maģiskajām rindām, aizmirsa gan Veras draudzību, gan Varfolomeja naidu; visa esošā, bijusī un nākošā pasaule viņam bija ietilpināta papīra strē­melē; viņš spiež to pie krūtīm, skūpsta, vairākas rei­zes tuvina gaismai. — Nē! — viņš sajūsmā iesaucas. — Tas nav māns; es tiešām, tiešām esmu laimīgs; tā neuzrakstīs, tā nevar uzrakstīt neviens cits, tikai viņa. Bet vai tikai šī blēde negrib mani pievilināt un apcelt un ņirgāties par mani tāpat kā senāk? Nē! Zvēru, ka tas nenotiks. «Tava — mūžam tava», lai viņa man dzīvē pierāda, ko šie vārdi nozīmē. Ja ne … viņas labā slava tagad ir manā varā.