Noteiktajā stundā mūsu Pāvels, skaists un uzcirties, stāv jau uz grāfienes platajām kāpnēm; viņu bez pieteikuma ieved viesistabā, kur viņam par nepatiku jau sapulcējušies vairāki apmeklētāji, starp kuriem līkkāja tomēr nav. Saimniece ar viņu apsveicinās strupi, tik tikko ar viņu runā, taču ne velti viņa paskatās uz Pāvelu ar savām lielajām, melnajām acīm un tās tvīksmaini nolaiž: mistiskā mīlestības ābece, kuru profāni nesaprot. Viesi sāk spēlēt kārtis, saimniece, atsacīdamās piedalīties, paskaidro, ka viņai būšot patīkami atsēsties pēc kārtas blakus katram spēlētājam, jo viņa cerot atnest tam laimi. Visi nevar vien nobrīnīties par viņas smalko pieklājību. Pēc kāda laiciņa grāfiene, griezdamās pie jaunekļa, saka:
— Jūs sen neesat pie mums bijis, vai nemanāt zināmas pārmaiņas šīs istabas greznojumos? Piemēram, sākumā aizkari karājās uz lauru vītnēm, bet man likās — labāk likt to vietā bultas. — Trūkst siržu, — Pāvels atbild diezgan pasausi un diezgan pieklājīgi.
— Bet jauni izgreznojumi ir ne tikai viesistabā, — grāfiene turpina un, pieceldamās no krēsla, piebilst:
— Vai nevēlaties ieskatīties dīvānu istabā; tur pakārti nesen atvestie gobelēni ar lielisku zīmējumu.