— Pāvels paklanās un seko viņai. Neizprotamas jūtas lika viņa sirdij pukstēt straujāk, kad viņš iegāja šajā brīnišķīgajā istabā. Tā bija reizē ziemas oran­žērija un dīvānu istaba. Miršu koki, novietoti gar sienām, padarīja maigāku kandelabru spilgto gaismu, kas, atstādama ēnā aiz miršu kokiem noliktos krāšņos dīvānus, viegli apmirdzēja gobelēnu tapetes, kur bija attēlotas saldkaisli satraucošas teiksmaino dievu mī­lestības uzvaras. Iepretim anfilādei atradās trimo, bet

tam blakus uz sienas Eiropas nolaupīšana — kā pie­rādījums tam, ka skaistuma spēks ikvienu spēj pār­vērst par dzīvnieku. Pie šā trimo sākās liktenīgā iz­skaidrošanās. Katram piedzīvojušam cilvēkam zi­nāms, ka iemīlējušos cilvēku saruna vienmēr ir visnežēlīgākā amplifikācija, tātad es pastāstīšu tikai par tās būtību. Grāfiene apgalvoja, ka zobgalības par slikto franču valodas izrunu attiekušās nevis uz Pāvelu, bet uz kādu viņa vārda līdzinieku, ka viņa ilgi neesot varējusi saprast, kāpēc viņš vairs nerādo­ties, ka beidzot Varfolomejs viņai to izskaidrojis, un tā tālāk, un tā tālāk. Kaut arī Pāvelam likās dīvaini, ka Varfolomejs zina šo lietu, ko neviens tam nebija stāstījis, un ka ir uzņēmies šinī gadījumā samierinā­tāja lomu, taču viņš, pats par sevi saprotams, noticēja itin visam; tomēr stūrgalvīgi izlikās, ka nekam netic.