— Kādu pierādījumu jūs vēl vēlaties? — grāfiene beidzot ar maigu nepacietību jautāja. Pāvels, kā jau pieklājīgs jauneklis, par atbildi kvēli noskūpstīja viņai roku; grāfiene ietiepās, baiļojās, gribēja steig­ties atpakaļ pie viesiem; viņš nokrita ceļos un, cieši satvēris grāfienes delnas, draudēja, ka nelaidīšot vaļā un turklāt vēl šinī pašā brīdī nošaušoties. Šī taktika deva vēlamos panākumus — liegs, drebošs rokas spiediens un kluss čuksts: — Rīt vienpadsmitos naktī pie sētas ieejas, — skaļāk par pulveri un lielgabaliem pavēstīja laimīgajam Pāvelam par viņa uzvaru.

Grāfiene atgriezās viesistabā īstajā laikā; divi no spēlmaņiem gandrīz vai bija sākuši kauties. — Pa­skatieties, — viens no viņiem sacīja grāfienei, no dusmām aizelsies, — es par velti paspēlēju vairākus simtus dvēseļu, bet viņš … — Jūs gribējāt teikt — vairākus simtus rubļu, — viņa to cienīgi pār­trauca. — Jā, jā, piedodiet… es pārteicos, — ķild­nieks atbildēja stostīdamies, iesāņus uz jaunekli blenzdams. Spēlmaņi pārtrauca ķildu, un troksnis ap­klusa kā uz burvju mājienu. Šoreiz Pāvels laida visu gar ausīm. Dvēseles satraukums neļāva viņam ilgi uzturēties sabiedrībā, viņš steidzās mājās, lai atpūs­tos, bet miegs ilgi nenāca aizvērt viņa plakstus; pati īstenība viņam bija kā salds sapnis. Uzkurinātā fan­tāzija visu laiku uzbūra viņam skaistules melnās, lie­lās, valgās acis.