Vientulību, kādā dzīvoja Vera ar savu māti, reizēm izklīdināja jauna, diezgan attāla radinieka apciemojumi; priekš dažiem gadiem viņš bija ieradies no savas sādžas, lai dienētu Pēterburgā. Mēs norunāsim saukt viņu par Pāvelu. Viņš sauca Veru par māšeli, mīlēja viņu, kā kurš katrs jauns cilvēks mīl glītu, mīlīgu meiteni, bija uzmanīgs pret viņas māti, kura, kā saka, meta uz viņu acis. Bet par precībām ar viņu bija velti domāt: viņš reti apmeklēja Vasilija salas ģimeni. Viņu nekavēja ne darīšanas, ne dienests — viņš pret tādām lietām izturējās diezgan pavirši; viņš tikpat kā vienmēr dzīvoja dīkā. Pāvels piederēja pie tiem saprātīgajiem jauniešiem, kuri necieš divas lietas — laika un naudas pārpilnību. Viņš, kā mēdz būt, meklēja un sameklēja pakalpīgus biedrus, kas ar prieku atbrīvoja viņu no šiem pilnīgi liekajiem apgrūtinājumiem un ar viņa naudu palīdzēja tam īsināt laiku. Kāršu spēle, izpriecas, klaiņošana pa naktīm — viss tika likts lietā; un Pāvels bija laimīgākais no mirstīgajiem, jo nejuta, kā aizplūst diena pēc dienas un mēnesis pēc mēneša. Protams, gadījās arī nepatikšanas: reizēm maks iztukšojas, reizēm krūtīs pamostas sirdsapziņa kā nožēla vai kā drūma priekšnojauta.