Tās viņu neatstāja pat miegā; bet sapņi vai no slepenas nojausmas vai no nervu uzbudinājuma vienmēr beidzās ar kaut ko dīvainu. Te viņš pastaigājās pa zaļu zāli; viņa priekšā auga divi apbrīnojamas krāsas ziedi; bet, līdzko viņš pieskārās kātam, vēlēdamies tos noplūkt, tūdaļ izslējās melna, melna čūska un apšļāca ziedus ar indi. Te atkal viņš lūkojās dzidrā ezera spogulī, pie krasta ūdens dibenā rotājās divas zelta zivtiņas; bet, līdzko viņš iegremdēja pēc tām roku, rāpuļveida briesmoņi viņu pārbiedēja un uzmodināja. Te atkal viņš naktī pastaigājās zem smaržīga vasaras debess juma, un augstumos nešķirami mirdzēja divas spožas zvaigznītes; bet viņš vēl nepaguva par tām nopriecāties, kad tumšajos rietumos radās melns plankums un, izstiepies par garu mākoņčūsku, aprija zvaigznītes. Katru reizi, kad tāds sapnis uztrūcināja Pāvelu no miega, viņa satrauktās domas neapzināti uzmeklēja Varfolomeju; bet pēc neilga laika atkal uzvarēja melnās acis, kamēr jaunas šausmas neaizdzina valdzinošo sapni. Tomēr, tam visam par spīti, Pāvels, nogulējis līdz pusdienai, piecēlās priecīgāks nekā jebkad agrāk.
Pārējās vienpadsmit dienas stundas, kā tas mēdz būt, viņam likās garas kā mūžība. Vēl nebija gluži satumsis, kad viņš jau klaiņoja gar grāfienes māju; tur neviens netika pieņemts, parādes istabās ugunis nedega, tikai kādā tālā nostūrī mirgoja vāja gaismiņa. «Tur mani gaida daiļava,» Pāvels klusībā domāja, un viņa dvēsele jau priekšlaikus grima svētlaimē.