Pulkstenis Domes tornī lēnām nosita vienpadsmit, un Pāvels, mīlestības spārnots . . . Bet šeit es savu tēlojumu pārtraukšu un, atdarinādams senatnes, vidus un jaunāko laiku labākos klasiskos un romantiskos rakstniekus, ļaušu jums to papildināt pašiem ar savu iztēli. īsi un skaidri: Pāvels jau cer baudīt svētlaimi . .. pēkšņi pie kabineta durvīm klusām klauvē, grāfiene apjukusi atver durvis, uzticamā kalpone ziņo, ka pie sētas ieejas stāvot kāds cilvēks, kuram ārkārtīgi nepieciešams redzēt jauno kungu. Pāvels dusmojas, liek pateikt, ka viņam nav laika, nezina, ko darīt, iziet priekšnamā, viņam saka, ka svešinieks nupat kā aizgājis. Viņš atgriežas pie mīļotās. — Nekas mani nevar šķirt no tevis, — viņš kaislīgi apliecina. Bet atkal klaudzina, un istabene ienāk, atkārtodama iepriekšējos vārdus. — Sūtiet svešinieku pie velna, — Pāvels kliedz, piecirzdams kāju pie grīdas, — vai arī es viņu nogalināšu! — Viņš iziet ārā, uzzina, ka tas atkal aizgājis, noskrien pa kāpnēm pagalmā, bet tur no viņa nav ne vēsts, tikai lielām pārslām krīt sniegs. Pāvels bar kalpotājus, aizliedz laist iekšā, lai nāktu kas nākdams, vēl dedzīgāks nekā iepriekš atgriežas pie satrauktās grāfienes, bet paiet dažas minūtes, un klauvē trešo reizi, vēl stiprāk, vēl ilgāk.