— Nē, diezgan! — viņš iesaucas, no trakām dusmām zaudējis savaldīšanos. — Es izzināšu, kas tas par spoku; tas ir kaut kāds joks. — Izskriedams priekšistabā, viņš pamana mēteļa stūri, kas tik tikko pagūst nozust aiz durvīm; uzmetis plecos šineli, viņš paķer niedres spieķi un pa kaklu pa galvu izskrien pagalmā, dzird noklaudzam vārtiņus, kas nupat aiz kāda aizveras. — Stāt, stāt, kas tu tāds esi? — Pāvels kliedz viņam nopakaļ un, izdrāzies uz ielas, redz no tālienes liela auguma vīrieti, kurš it kā apstājas, lai pamātu tam ar roku, un pazūd šķērsieliņā. Nepacie­tīgais Pāvels viņam seko, liekas, panāks viņu; pie kādas šķērsieliņas tas atkal apstājas, pamāj ar roku un nozūd. Tā jauneklis seko svešiniekam no ielas ielā un beidzot attopas, iegrimis līdz ceļiem sniega ku­penā starp zemām mājiņām pie kāda krustceļa, ko nekad agrāk nav redzējis; bet svešinieks bija pazudis bez pēdām. Pāvels apstulba, un atzīšos: neapskau­žams stāvoklis — noskriet vairākas verstis un atjēg­ties sniegā pašā nakts vidū nez kādā pasaules malā. Ko darīt? Kurp iet? — Apmaldīsies. Varbūt pieklau­dzināt pie tuvākajiem vārtiem? — Neuzmodināsi. Pāvelam par negaidītu prieku brauc garām kama­nas. — Vaņka! — viņš uzsauc. — Ved mani mājās uz tādu un tādu ielu! — Paklausīgais Vaņka ved nez pa kādām vietām, gurkst sniegs zem kamanām, cauri skrejošiem mākoņiem braucējiem blāvi mirgo mēness Zukovska gaumē.