Viņas slimība ir bīstama, bet nav vēl bezcerīga. Kas viņu uzmundrina? Cerība izveseļoties. Bet, ja atsauksim popu, tad atņemsim pēdējo cerību. — Biklā Vera piekrita, pārvarējusi apslēpto dvēseles balsi; bet tanī dienā — lieciet vērā, tas notika otrā dienā pēc Pāvela un daiļās grāfienes liktenīgās satikšanās — meitas vieclīgā sirds nojauta briesmas pārāk skaidri. Pasaukusi Varfolomeju, viņa sacīja tam noteiktā balsī: — Debesu valdnieka vārdā lieku jums pie sirds — neļaujiet māmuļai nomirt bez grēku nožēlošanas, dievs zina vai viņa līdz rītam nodzīvos, — un, asarām plūstot, nokrita uz krēsla. Kas tobrīd norisinājās Varfolomejā? Viņa acis izvalbījās, uz pieres izspiedās sviedri, viņš pūlējās kaut ko pateikt, bet nespēja izrunāt ne vārda. — Bērnišķīga mazdūšība, — viņš beidzot nomurmināja. — Tu nekam netici… jūs, cienītā, neticat manām zināšanām medicīnā … Pagaidiet… man ir pazīstams ārsts, kurš zina vairāk par mani… žēl, viņš tālu dzīvo. — Tad viņš satvēra jaunavas roku un, spēji pievedis viņu pie loga, norādīja uz debesīm, nepaceldams acis: — Paskatieties, tur nebūs vēl iemirdzējusies pirmā zvaigzne, kad es jau būšu atpakaļ, un tad izlemsim; vai apsolāt, ka nesauksit garīdznieku pirms manas ierašanās? — Apsolu, apsolu.