— Tai brīdī no guļamistabas atskanēja gara no­pūta. — Steidzieties! — iesaucās Vera, mezdamās uz durvīm, pēc tam viņa vēlreiz ar neaprakstāmu skumju aizkustinājumu paskatījās uz sastingušo Varfolomeju un, pamājusi viņam ar roku, atkārtoja: — Steidzie­ties manis labad, dieva dēļ.» Varfolomejs nozuda.

Pamazām ziemas debesis aizsedzās ar mākoņiem, bet slimniecē dzīvība un nāve izcīnīja savu pēdējo cīņu. Sāka krist sniegs; vēja brāzmas klabināja logu ietvarus. Līdzko iegurkstējās sniegs, Vera skrēja pie loga skatīties, vai nenāk Varfolomejs; bet ņaudēja tikai kaķis, uz sētas tupēja kovārņi, un vārtiņus vējš vēra vaļā un cirta ciet. Nakts ar savu melno segu atsteidzās priekšlaicīgi; Varfolomeja kā nav, tā nav, un pie debesu velves nemirdz neviena zvaigzne. Vera izlēma sūtīt pēc garīdznieka veco kalponi; tā ilgi ne­atgriezās, un nav nekāds brīnums, jo pati tuvākā bija Svētā Andreja baznīca. Pēkšņi noklaudzēja vārtiņi un ķēkšas vietā ieradās Varfolomejs, bāls un uztrau­cies. — Ko? Cerību nav? — Vera nočukstēja.

—  Maz, — viņš sacīja dobjā balsī, — es biju pie ārsta; viņš dzīvo tālu, daudz zina … — Ko tad viņš saka, dieva dēļ? — Kāda tam jēga?… Tagad laiks sūtīt pēc popa. A, redzu: esat jau aizsūtījusi. .. cits nekas ne­atliek! — viņš sacīja ar savādu skadru izmisumu.